👑 Dambretes karalis: Andris Andreiko

Brīdinam: Tekstā ir nepatīkami momenti. 

Andris Andreiko no citiem dambretistiem atšķīras ne tikai ar neordināru domāšanu, bet arī mistisku intuīciju. Pateicoties šiem diviem rādītājiem, viņš 8 reizes kļuva par PSRS čempionu un 3 reizes kļuva par pasaules čempionu. Nav zināms, cik vēl titulus Andris būtu izcīnijis, ja ne tā liktenīgā diena.

XXI gadsimtā globālas sporta sacensības starp Krieviju un Holandi mēs varam iedomāties tikai iespējams futbolā un būsim godīgi, ka Holandiešiem nav nemaz tik daudz sporta veidu, kur viņi var sacensties ar Krieviju. Bet tieši tādā sporta veidā kā ātrslidošana Holandieši parādīja savu meistarību un atstāja Krieviju tālu aiz sevis nesenajās Olimpiskajās spēlēs Sočos. Savukārt PSRS laikos tomēr bija tāds sporta veids, kur Krievija un Holande bija pasaules valdnieki un sadalīja medaļas savā starpā – tā bija dambrete. It īpaši tas bija 70-os, kad abas nācijas spēja piedāvāt Top spēlētājus. Oficiāli pasaules čempionāti starptautiskajā dambretē sāk skaitīt no 1948.gada. Dotajā momentā var teikt, ka tā ir populārākā dambrete, otrajā vietā noteikti iet 64 lauciņu dambrete. Bet tāpat visi pamata sākas ar 64 lauciņu dambreti (izņemot Holandi).

Isers Kupermans – padomju un amerikas dambretists, kurš specializējās uz krievu un starptautisko dambreti, starptautiskais lielmeistars un dambretes teorētiķis. Viens no slavenākajiem XX gadsimta spēlētājiem. Vairākkārtējais PSRS čempions 64 un 100 lauciņu dambretē, Eiropas čempions starptautiskajā dambretē, septiņkārtējais pasaules čempions. Atzīts padomju savienības sporta meistars (PSRS) 1960.gadā, bet 1978.gadā tika noņemta šī godalga, jo emigrēja uz Izraēlu.

Andris Andreiko – piedzima 1942.gadā 17.oktobrī Rīga, PSRS. 1962.gadā ieguva starptautiskā meistara normu. Starptautiskais lielmeistars kopš 1966.gada. Pasaules čempions no 1968-1972.gadam, astoņkārtējs PSRS čempions no 1961-1976.gadam, Eiropas čempions 1974.gadā un, protams, uzvarētājs “nesaskaitāmu skaitu” daudz turnīru.

Pirmais padomju savienības pasaules čempions kļuva Isers Kupermans 1958.gadā. Mačos par čempiona tituliem viņš nevienam nebija piekāpies līdz pat 1969.gadam. Pirmais, kurš spēja pārspēt slaveno Kupermanu bija neviens cits kā Andris Andreiko!

Par Andri Andreiko var teikt tā, ka viņam bija potenciāls kļūt par varenāko lielmeistaru dambretes vēsturē starptautiskajā dambretē. Jau 18 gadu vecumā Andreiko bija kļuvis par trīskārtēju Latvijas čempionu, bet uzreiz pēc skolas piedalījās PSRS čempionātā, kuru uzvarēja ļoti pārliecinoši.

Andreiko burtiski bija iemīlējies dambretē un nekas viņu dzīvē neizbrīnīja tik daudz kā dambrete. Droši turot roku uz sirds var teikt, ka tajā laikā viņš rādīja fantastisku spēli. Vislabāk par viņu dambretes stilu izteicās pats Isers Kupermans, kurš bija galvenais konkurents viņam, bet ļoti tuvs draugs: Andris spēlēja neordināru dambreti, viņam bija tāds stils, ko neviens cits nespēja atkārtot. Daudzas viņu partijas mirdzēja ar lieliskām idejām, asprātīgām kombinācijām, jauniem un nestandarta plāniem. Viņam bija neatkārtojama intuīcija – viņš gāja uz pozīcijām, kuras izlikās bezcerīgas, bet viņš viņas uzvarēja” – tā izteicās Kupermans žurnālam Šaha apskats.

Dambretē viņš bija improvizators, viņa spēles temps bija pietiekami ātrs (jāpiezīmē, ka viņš bija ļoti spēcīgs ceitnotā un ātrspēlē), asa kombicionālā redze un katra partija bija citādāka. V.Vigmans un B.Feldmans izteicās tā: Andreiko apzināti veidoja grūtas pozīcijas, kas nebija viegli aprēķināmas, bet savukārt vienā un tajā pašā pozīcijā ar dažādiem pretiniekiem viņš spēlēja citādāk, balstoties nevis uz teoriju, bet uz intuīciju un pretinieka psiholoģiju. Holandietis R.Kellers noformulēja savu domu vēl skarbāk: Viņš cīnās nevis ar pozīciju, bet ar pretinieku.

Pirmo reizi par pasaules čempiona titulu divi tā laika stiprākie spēlētāji satikās 1967.gadā. Mačs tad sastāvēja no 20 partijām, kur divas partijas uzvarēja Kupermans, bet pārējās partijas noslēdzās ar neizšķirtu. Savukārt sākot ar otro mēģinājumu Latvijas pārstāvis spēja paveikt plānoto un kļuva par pasaules čempionu. Nākamajā gadā, kad bija notika pasaules čempionāts riņķa sistēmā Andreiko spēja savākt par 0.5 punktiem vairāk nekā viņa draugs-konkurents, bet pēc tam, kad viņu ceļi atkal krustojās mačā, Andreiko apspēlēja Kupermanu trīs reizes un nosargāja pasaules čempiona titulu. 1971.gadā notika pēdējā tā laika nemainīgo flagmaņu cīņa par pasaules čempiona titulu. Un iespējams, ka tas arī iedragajā Andreiko turpmāko dzīves gājumu…

…šim mačam bija piesaistīta ļoti liela aziotāža, bet dambretisti neattaisnoja uz viņiem liktās cerības. Pirmo reizi vēsturē mačs par pasaules kroni, kurš sastāvēja no 20 partijām noslēdzās ar visiem neizšķirtiem! Divi lieliski lielmeistari “viegli” piekrita neizšķirtiem. No vienas puses abi spēlētāji nevēlējās riskēt, bet no otras puses, sabojāja iespaidu par dambreti kā skatāmu sporta veidu. Andreiko un Kupermans neslēpa, ka gatavojas pasaules čempionātam Holandē, tāpēc arī neparādīja īsto līmeni, ko no viņiem gaidīja. Savukārt PSRS šādas atbildes neapmierināja ne līdzjutējus, ne arī valdību. PSRS dambretes federācija izrādīja nepatiku abiem dambretistiem par tik zemu spēles līmeni.

Spiediens uz Andreiko tikai pastiprinājās. Tagad Holandē no viņa gaidīja tikai un vienīgi uzvaru, bet pasaules čempions nolika pilnvaras, finišējot trešais riņķa sistēmā. Andreiko nezaudēja nevienu partiju, bet uztaisīja par diviem neizšķirtiem vairāk nekā jaunais čempions  – Tonijs Seibrands.

Andris Andreiko – Tonijs Seibrands

Ceļi šķiras….

… runājot par Iseru Kupermanu, tad viņš turpināja savu lielisko karjeru un 1974.gadā atguva pasaules čempiona titulu. Savukārt par nelaimi, Andris Andreiko aizgāja citu dzīves ceļu. Un neviens nezina īsto iemeslu viņa dzīve gājumam, bet ir vairākas versijas. Iespējams, ka tā bija smaga bērnība, nervu kutinoša spēle, kas parasti balansēja uz zaudējuma un uzvaras robežas. Vai varbūt motivācijas trūkums? Principā bija tā, ka Andris bija sasniedzis visu jau agrā jaunībā, kad tikai citi dambretisti lēnām sāk ieiet lielajā sportā un atkārtot vienus un tos pašus panākumus Andrim likās bezjēdzīgi. Bet pēc neveiksmīgi aizvadīta pasaules čempionāta Andris nespēja paņemt revanšu pret Seibrandu par pasaules čempiona titulu un pamazām Andreiko sāka noplaukt…

Tajā mirklī Andreiko bija uzvarējis visu iespējamo un iespējams neredzēja jēgu turpināt visu no sākuma. Lieliskais čempions nespēja atrast jaunu motivāciju, vai arī vienkārši nepaspēja…

Pēc pāris žēlpilniem zaudējumiem Andreiko pārstāja spēlēt augstā līmenī, kā tas nereti gadās, tad depresijas “draugs” bieži ir alkohols. Arī šoreiz tas bija liktenīgs pavērsiens. Pa pāris gadiem Andreiko negaidīti kļuva par patstāvīgu klientu vietējās kafejnīcās un bāros, no kurām bieži nevarēja aiziet mājās patstāvīgi. Ģimenes dzīve neizdevās, jo ar sievu Andris izšķīrās.

1975.gadā Andreiko tika sodīts tāpat kā Korčnovs pret Karpovu un arī par negatīviem izteikumiem par pretinieku, un PSRS sodīja Andreiko ar liegumu izbraukt no PSRS uz vienu gadu, kā arī katru mēnesi no stipendijas tika noņemti 100,- rubļi.

Aizraušanās ar alkoholu Andreiko noveda pie traģiskas traģēdijas. Andreiko bija viens no bagātākajiem un zināmākajiem Iļguciema iedzīvotājiem. Protams, “draugi” (kas mīlēja iedzert alkoholu) bija bieži viesi pie Andreiko dzīvoklī, jo tajā laikā vinš dzīvoja retā, lielā divistabu dzīvoklī. Priekš tā laika tādas ērtības bija tikai retajam.

Viena no tādām iepazīšanās reizēm beidzās traģiski priekš Andra un ar nežēlīgu slepkavību. 1976.gadā 10.martā Andreiko vienā no vietējiem bāriem iepazinās ar kārtējo “draugu”, kurš sevi stādīja priekšā kā bijušais jūrnieks – Igors Vasenins. Abi iedzēra. Pēc bāra slēgšanas abi aizdevās mājās pie jaunā drauga, bet tur viņam neatvēra durvis. Nolēma iet pie Andreiko. Lieliskajos apartamentos Iļguciemā (piezīme: tā laika valdība nežēloja līdzekļus savas valsts čempioniem), kur dzīvoja Andreiko bija importa ledusskapis ar dārgajiem dzērieniem, divkasešu magnetefons, kā arī zelta medaļas un nauda, un neskaidrā prātā Igoram radās plāns.

Kā noskaidrojās vēlāk izmeklēšanā, tad tieši tajā liktenīgajā dienā viņš nodzēra 70 rubļus, rēķinot tā laika naudas skalā tā bija ļoti liela nauda un ķīlā atstāja savu pasi.

Mājās pie Andreiko viņi turpināja lietot alkoholu un kādā momentā Andreiko aizmiga savā atpūtas krēslā. Igors Vasenins nolēma aplūkot dzīvokli un ieraudzījis daudz tā laika vērtīgas mantas nolēmis nogalināt Andri Andreiko, kamēr viņš gulēja savā atpūtas krēslā. Vasenins piegāja no muguras un ar aptītu dvielī gludekli veica 17 sitienu pa Andreiko galvu…pēc kā viņš sāka vākt vērtīgas mantas no dzīvokļa.

Uz jautājumu, kāpēc Vesenins veica tik nežēlīgu slepkavību, viņš atbildēja, ka nevarēja nogalināt citādi Andreiko. Viņš bija vesels un ļoti spēcīgs.

Dambretes ģēniju bija iespējams vēl izglābt. Bijusī sieva juta, ka kaut kas slikts ir noticis ar Andreiko un bija atnākusi viņu apciemot, kas strādāja netālu ātrajā palīdzībā. Kad ieradās bijusī sieva, tad Vasenins caur durvīm atbildēja, ka Andrim atrodas ar citu sievieti un neatvēra durvis. Tad viņa palūdza kaimiņam pieskatīt dzīvokli, kamēr viņa gāja saukt miliciju, bet tikmēr kaimiņš nespēja noturēt Vaseninu, kad tas gāja prom no dzīvokļa ar visām mantām. Kad sieva iegāja dzīvoklī, tad Andreiko vēl elpoja, bet situācija jau bija bezcerīga. Drīzumā Andreiko nomira.

Tikmēr taksists ar kuru gribēja doties prom Vasenins atteicās vest viņu, jo Vasenina drēbes bija asins traipos un tāpēc devās uz mājām ar tramvaju. Mājās pārģērbies viņš aizbrauca uz dzelzceļa staciju, lai aizbēgtu uz Ventspili, bet zvanot no stacijas uz mājām, tur viņu jau gaidīja milicija. Pēc tā viņš tika nogādātvs milicijas iecirknī, kur uzrakstīja vēstuli, ka ir vainīgs un tiesa pieprieda viņam 15 gadus ieslodzījuma. Bet ir dažas neskaidrības un iespējams, ka slepkavas bijuši divi, bet visu vainu uz sevi paņēma Vasenins, jo pelntraukos tika atrasti divu dažādu marku izpīpētas cigaretes. Pats Andreiko nesmēķēja.

Viennozīmīgi ka šī traģēdija šokēja visu pasauli. Pēc nāves Andreiko draugs Isers Kupermans veltīja tādus vārdus: Andreiko aiz sevis atstāja milzīgu dambretes mantojumu pēc kura vēl ilgus gadus mācīsies daudzi dambretes entuziasti. Viņa nāve – neiedomājams zaudējums dambretes sabiedrībai.

Slavenais dambretists pa pāris gadiem bija nonācis bezdibeņa malā. Pa lielam lielmeistars neizturēja sabiedrības spiedienu. Viņa dzīvē tā arī neatradās cilvēks, kurš spētu viņam dot jaunu impulsu. Andreiko bija priekšā lielākai daļai dambretistu, kaut kādā momentā viņš zaudēja motivāciju dambretē, bet arī ar viņu interesi par dzīvi. Priekš viņa šīs divas lietas bija neatdalāmas. Ļoti žēl, ka viņa pēdējā diena izvērtās tāda, kādai tai nevajadzētu būt.

Es atbraucu uz Rīgu, lai apbedītu lielmeistaru – tā rakstīja Naums Dimarskis savā dienasgrāmatā, kurš tajā laikā bija PSRS dambretes vadītājs. Iespaids bija tāds, ka atbraukt pavadīt Andreiko pēdējā gaitā bija sabraukusi visa Latvija.

Pēdējā gaitā cilvēku masas bija tik daudz, ka likās, ka tās nekad nebeigsies…atvadīties no Andreiko bija atbraukuši cilvēki no visas padomju savienības. Savukārt pēc apbedīšanas ceremonijas Andreiko kapa vieta bija pilna ar ziediem un ar šāvieniem gaisā tika godināts pēdējais vēltījums dambretes leģendai…

Andra Andreiko 25 uzvaras: