😲Breaking news: LDF prezidents Roberts Misāns atkāpjas no amata (papildināts ar U.Varneviča pārdomām 17.12 @00:39)

Publicējam nerediģētā veidā Roberta Misāna vēstuli.

Sveicināti!

Drīz būs pagājuši divi gadi kā vadu dambretes federāciju un biju solījis sev divas lietas. Pirmā, ka ar pilnu atdevi darbošos šos trīs gadus, lai darītu maksimāli cik ir manos spēkos, lai uzlabotu dambretes pasauli Latvijā. Un otra, ka ja būs kaut viens, kas uzteiks man neuzticamību, tad atkāpšos ne prezidenta amata.

Par pirmo punktu vēlos atskaitei mazliet aprakstīt manuprāt paveikto:

• Sākšu ar valdes darba atvērtību pret visu dambretes pasauli, aicinot jeb kuru cilvēku pievienoties visās valdes sēdēs. Visas šīs sēdes esmu organizējis kādās no savu ofisu telpām, laipni uzņemot jeb kuru viesi. Šajās valdes sēdēs attiecīgi arī tika pieņemti pilnīgi visi lēmumi, kas ir ieviesti šo divu gadu laikā, jo vienpersonīgi neko neesmu pieņēmis. Cik no jums šo iespēju ir izmantojuši katrs zina pats. Šo sēžu organizēšana arī kopsapulču ir pilnībā bijusi uz maniem izdevumiem;
• Lai regulētu dambretes dzīvi esam ieviesuši arī dažādus dokumentus, kā, iztulkoti gan 64 lauciņu, gan 100 lauciņu dambretes noteikumi, iztulkoti un pielāgoti tiesneša tiesības un pienākumi, ieviests ētikas kodekss, izveidots stingrs reglaments un plānā bija izstrādāt vēl vairākas lietas. Šie dokumenti tika tulkoti izmantojot starptautisko federāciju dokumentus un ir bijuši izdevumi, ko sedzu no saviem uzņēmumiem. Šādi dokumenti iepriekš nebija LDF;
• Esam ieviesuši caurspīdīgu apmaksas modeli turnīru organizatoriem un tiesnešiem, lai tas nenotiktu uz brīvprātības principa. Pastāv arī riski par budžeta samazinājumu neolimpisko sporta veidu federācijām, tāpēc tika pieņemts lēmums par nelielu dalības maksu ieviešanu, lai turnīru organizatori varētu organizēt kvalitatīvu turnīru neskatoties uz apkārt notiekošo;
• Turpinot pēc oficiālajām lietām, tad man bija būtiski celt turnīru kvalitāti divos būtiskos punktos:
  • Tas kā mēs izskatāmies un par ko cīnāmies, sākot ar augstas kvalitātes turnīru organizēšanu, beidzot ar bērnu novērtējumu un savu uzņēmumu līdzekļu novirzīšanu pilnīgi visu oficiālo turnīru apbalvojumiem kā pieaugušo tā bērnu, kas bijušo no 2018. gada janvāra balvu nodrošināšanai. Varat parēķināt paši kāda aptuveni summa uz šo ir iztērēta raugoties uz bērnu turnīriem, kur finālturnīros ir jānodrošina balvas līdz pat 10 grupas x 3 dambretes veidi x 3 vietas = 90 balvas, kur bieži vien uzvarētāju balvas bija 100 EUR vērtībā. Kā arī visu Latvijas jauniešu čempionātu dalībnieki tika vienmēr apbalvoti. Būtiski bija arī neļaut pieaugušajiem uzturēties reibumā turnīros, kuros piedalās bērni, tāpēc vienā no turnīriem, kur bija skaidri redzams, ka šādi noteikumi tiek pārkāpti ar saviem līdzekļiem iegādājos alkometru, lai fiksētu šo pārkāpumu un tālāk arī izdarīta diskvalifikācija. Kopš tā laika nevienā turnīrā nav manīts šāds pārkāpums un prieks, ka beidzot bērni ir sākuši piedalīties pieaugušo turnīros, kur no vecākiem bija skaidri norādīta informācija, ka ar šādiem cilvēkiem, kā arī nepiemērotās vietās raugoties no higiēnas viedokļa bērnus nevedīs.
  • Otrs vēl būtiskāks bija dambretes turnīru kvalitāte, lai nebūtu vietējiem bērniem jātērē liela nauda braukājot apkārt, tērējot lielu naudu, bet gan lai būtu turnīri uz vietas ar partijas ar pierakstu. Lai no rīta līdz vakaram nemocītu bērnus un spēlētu turnīrus pēc normāla grafika. Lai treneriem būtu materiāls, ko analizēt un celtos spēles līmenis. Manuprāt tas ir izdevies skatoties uz šī brīža jauno paaudzi. U8 grupu, kuru ieviesu ar pirmo turnīru pēc tam pāraugot par u10 un šobrīd jau vairākiem talantīgiem bērniem no Valmieras un Kuldīgas pārejot U13 grupā veido ļoti spēcīgas grupas jaunākajā vecumā, kuri jau konkurē pasaules un Eiropas līmenī. Arī vecākajām grupām ceru, ka vietējo turnīru pieredze ļāva augt un nākamgad gaidāmas sīvas cīņas arī u16 grupā. Par šo jautājumu jomu esmu saņēmis neskaitāmus pārmetumus un turpinu tos saņemt no ļoti daudzām pusēm. Laikam ir reti kurš treneris, kur neizmantot iespēju aizrādīt, ka nepareizi ir veidot tik garus turnīrus. Runājot ar bērniem un vecākiem viņi gan nežēlojas.
• Izmantojot privāto uzņēmumu līdzekļus izveidojām jaunu mājas lapu. Regulāri centieni uzrunāt medijus, lai publicē informāciju par dambreti un bieži vien tas ir izdevies un ir pievērsta arī televīzijas uzmanība.
• Latvijā pēc ļoti liela pārtraukuma tika noorganizēti trīs pasaules līmeņa notikumi – Pasaules titulmačs, Pasaules kausa posms un pasaules ātrspēles čempionāts. Visi šo notikumi dambretes pasaulē tika novērtēti kā augstāk organizētie pēdējo gadu laikā. Arī šie notikumi prasīja lielus privātos ieguldījumus.
• Pēc ilga laika pārrāvuma tika organizēta bērnu vasaras nometne, kuru pats ar sievu divu nedēļu garumā arī organizēju. Šeit tiek pārmests par nometnes dārgo cenu, kaut gan bijām lētākā nometne visā kompleksā. Pat vietējie organizatoriem, kam pieder komplekss bija augstāka cena. Mums izmaksas 5 dienām bija 150 eur ar tādu pašu periodu citām nometnēm tajā pašā kompleksā izmaksa bija pat 600 eur.  Tiek pat teikti skaļi saukļi, ka es uz dambreti pelnot 😊. Varu atklāt noslēpumu, ka arī nometni, lai noorganizētu to tādā līmenī kādā tā bija nometnes izdevumus nespēja segt ne samaksātās naudas, ne federācijas līdzfinansējums un nācās no sevis piemaksāt. Visi, kuri bija nometnē cik man zināms ir ar to apmierināti un grib piedalīties arī nākamgad, tie kas nebija turpina stāstīt, kāda naudas kāšana notiek.
• Daudz tika ieguldīts arī dizaina lietās sākot ar uniformām, galda kartēm, fotosienām, maisiņiem utt. Šīs lietas organizējot ne caur uzņēmumu būtu izmaksājušas būtiskas summas.
• Pērn pirmo reizi Latvijā notika dambretes sporta laureāts, kur federācijas ieguldījums bija 0 EUR, bet izmaksas ap 2 500 EUR.
• Pērn tika ieviestas jauniešu stipendijas, kā arī izmaksāts uzvarētājiem, kuri atbilda noteikumiem. Šis gads arī tiks izdarīts gada beigās savelkot kopā visus rezultātus. Šīs stipendijas tiek maksātas no privātajiem līdzekļiem.
• Un ir daudz mazās lietas, ko neuzskaitīšu, jo tāpat vairums uzskatīs, ka mēģinu sevi lielīt un nesapratīs iemeslu, kāpēc šo rakstu.

Visam šim pat neskatoties uz būtisku finansiālo ieguvumu esmu iztērējis neskaitāmas savas darba stundas un kas vēl būtiskāk savas brīvās stundas, kuras neesmu veltījis savai ģimenei. Esmu daudz dzirdējis uz kaut kādiem jautājumiem, ka tas ir mans darba laiks, tās ir brīvdienas, man arī ir ģimene, tad varu atklāt noslēpumu, ka man ir līdzīgi, bet esmu bijis gatavs tam ziedoties.

Esmu daudz ko pacietis, bieži vien pat tad kad tika aizskarta mana ģimene nevis tikai es, bet šobrīd mana ģimene cieš pārāk daudz. Pat mani vecāki vēršas pie manis neizpratnē par situāciju un meitām turnīru laikā nākas dzirdēt nesmukus vārdus par tēvu. Sievu regulāri izmanto treneri, lai izteiktu nepatika pret manis pieņemtajiem lēmumiem, jo izrādās, ka ar mani labāk nesasieties. Visādi varot beigties.. 😊

Diemžēl teikšu godīgi neesmu saņēmis arī atbalstu no federācijas valdes locekļiem, kur pie jeb kuras lietas, kas kādam nav pa prātam tiek norādīts, ka visa atbildība uz mani. Uz jeb kuru kritiku arī neesmu dzirdējis aizstāvību savā virzienā. Šobrīd sākoties atklātai manis ķengāšanai arī nemanu, ka kāds būtu ķeries paust pretēju viedokli un aizstāvējis manu darbu.

Šobrīd man jau pašam paliek neērti, ka turnīros kā skolotājs esmu ļaunais tēls un skaidroju par uzvedības normām ne tikai bērniem, bet arī vecākiem, tai pat laikā treneri uz to noskatās ar vienaldzību un uzskata, ka tas ir pieņemami. Manas visas šīs darbības ir bijušas, lai jūsu bērni varētu koncentrēties un nodarboties augstā līmenī ar prāta sportu.

Skaidrs, ka ir bijušas pieļautas kļūdas un lietas, ko varēja paveikt savādāk, bet laikam jau ne velti saka, ka nekļūdās tikai tie, kas neko nedara 😊

Man svarīgākais ir mana ģimene, tāpēc diemžēl neesmu gatavs tālāk tā turpināt. Attiecīgi rīt konsultēšos ar savu juristu par procedūru, lai noliktu savas pilnvaras un pilnībā nodotu 2019. gada atskaites un izveidotu ārkārtas vēlēšanas, kas tad gaidāmas ir janvāra izskaņā.

Pirmā kvartāla turnīru organizatori visiem turnīriem ir atrasti un nolikumi tiks drīzumā publicēti.

Esmu pašpietiekama persona un no tā, ka nebūšu federācijas vadītājs mana dzīve nepasliktināsies un pašlepnums nemainīsies. Nozarēs kurās darbojos esmu pierādījis savas spējas un apkārtējie novērtē manis paveikto, diemžēl dambretes pasaule ne visa, bet liela daļa ir pretējās domās.

No dambretes dzīves nepazudīšu un tālāk attīstīšu savus projektus un ģimenes dambretes skolu, tādā formātā un līmenī kādā redzu dambretei būtu jābūt, tai auditorijai, kuriem tas ir svarīgi.

Šo lēmumu nemainīšu un rītdien valdei tiks iesniegts oficiāls atlūgums. Liels lūgums valdei šo lēmumu neapspriest, nesakot, ka esmu pārāk emocionāls un, ka nevajag skatīties uz visu apkārt. Diemžēl var par laimi esmu tāds kāds esmu un tāpēc esmu sasniedzis to ko esmu sasniedzis, kā dambretē, tā arī biznesā.

Ļoti ceru, ka dambretes pasaulē atradīsies persona, kas spēs realizēt Latvijas dambretes pasaules vajadzības!

Uldis Varnevičs komentē Roberta Misāna aiziešanu. Publicējam pilnu tekstu:

Sākumā gribēju paklusēt, bet laikam jau nemāku. Pārlasīju vairākas reizes vēstuli, kuru izsūtījis Roberts Misāns par atkāpšanos no Dambretes federācijas vadības. Manuprāt, analīze klibo un ļoti spēcīgi. Mēģināšu salikts + un – no tā visa, kas noticis pēdējos gados.

+ Trīs gadus R. Misāns ir strādājis ar reālu atdevi. Kaut ko izdevies uzlabot, kaut ko sabojāt, bet tiešām ar atdevi. Šo es neapšaubu nevienu mirkli.
– Ja izteiks neuzticamību, atkāpšoties. Nu, nez, man uzreiz pateica, lai es nekad ar viņu nerunāju un, cik varēja novērot, nerunāt izvēlējās ļoti daudzi. Jo pareizais viedoklis bija tikai viens. Un to es ļoti labi zinu – man ir zvanīts un solīts, ka ar mani aprunāsies pa nopietnam, ja vēl turpināšu kaut ko teikt.
+ Sēdes rīkoja kārtīgi. Pēc tām ik pa brīdim visi kolektīvi apraudājāmies par lēmumiem, bet kārtīgi.
+ Dambretes dokumenti izstrādāti, arī ētikas kodekss.
– Ētikas kodekss ir tāds, ka es labāk uz LDF sacensībām vairs nedodos. Drošības pēc. Ja nu vienīgi kā vecāks. Un tāpat bailīgi.
+ Par samaksām nekomentēšu. Manuprāt, balvas un dažādas citas lietas, cik pagaidām ir sajūta, ir bijušas līmenī un neredzu, ko pārmest. Atliek vienīgi norādīt, ka vadībai nevajadzētu aizrauties ar savu finanšu ieguldīšanu pasākumu organizēšanā. Kā entuziasts to var darīt, kā organizators un federācijas vadītājs nedrīkst – rodas ieinteresētība, jāsāk meklēt shēmas. Pats zinu gadījumu, kad šādā veidā īpašnieks pazaudēja ļoti lielu sporta bāzi un laikam pat beidza uzņēmējdarbību. Turklāt pat ne tik daudz pašam ieguldot, cik tā, ka sponsori piekrāpa. No vadības puses tas ir ļoti grūts pasākums un vēl grūtāks, kad sāk ieguldīt savu naudu. Es saprotu, ka gribas visu labāk un labāk, bet arī Bauskā mums nācās pierauties un varam izdarīt tik daudz, cik pašiem ir naudas, atbalsta un laika.
– Šeit vispār loģika neiet kopā: “Dambretes turnīru kvalitāte, lai nebūtu vietējiem bērniem jātērē liela nauda braukājot apkārt, tērējot lielu naudu, bet gan lai būtu turnīri uz vietas ar partijas ar pierakstu. Lai no rīta līdz vakaram nemocītu bērnus un spēlētu turnīrus pēc normāla grafika.” Nu, ja kādam liekas 3 un 6 dienu turnīri īstie, kas nenomoka un nenogurdina, lai nu tā būtu. Turklāt varu pateikt tikai vienu – turnīri ar katru gadu palika aizvien dārgāki.
– Aiz vārdiem par dambretes kvalitāti, nepieciešamību ilgāk spēlē un vēl ilgāk kaut kur pazuda treneri. Teorētiski it kā viss ir pareizi – treneri strādā un viņiem par to maksā. Uz tā ir balstīts arī LDF vadītāja klubs «Domātprieks». Ir tikai viena problēma – mēs esam Latvijā. Nedz Krievijā, nedz Baltkrievijā, nedz Ukrainā. Tāds klubs, kā «Domātprieks», ir tikai viens. Augstas klases treneri, kurus, paldies dievam, pašvaldība atbalsta un samaksā kaut cik normālu algu, vispār ir tikai daži. Ir daudzi, kas atved spēlētājus, bet treneru ir ļoti maz. Šajā virzienā LDF vispār nestrādāja. Es saprotu, ka man var sākt stāstīt par kursiem utt., bet es esmu strādājis skolā un tīri labi zinu, kāda nozīme ir šiem kursiem – papīrs. Ja trenerim nav kvalifikācijas, kuru papīrs uzrāda tikai virtuālu, nevis reālu, tad tam nav vērtības.
– Atkal skaists teksts. Izrādās, ka šis viss ir garo turnīru rezultāts: «Šobrīd jau vairākiem talantīgiem bērniem no Valmieras un Kuldīgas pārejot U13 grupā veido ļoti spēcīgas grupas jaunākajā vecumā, kuri jau konkurē pasaules un Eiropas līmenī.» Nopietni? Misāna kungs ir palaidis garām, ka pirms vairākiem gadiem aktivizējās virkne treneru gan Rīgā, gan visā Latvijā un, ierodoties vadībā R. Misānam, tajā brīdī jau ļoti nopietni pieauga konkurence visā Latvijā. Šeit ir ļoti liela nozīme treneru un vecāku darbam, kuru LDF centīgi ignorēja. Man šogad rodas sajūta, ka šis pacēlums pamazām sāk kristies. Iemesli, visdrīzāk, ir vairāki – reāli pasaules klases treneri mums ir laikam tikai divi. Automātiski bērni diezgan ātri sasniedz treneru griestus, attīstības sistēma Latvijā nav sakārtota un sākas malšanās savā starpā bez īpašas attīstības. Otrs – reāla pārslodze. Visa sistēma pašlaik ir tendēta uz kvantitāti, cerībā, ka tā pārvērtīsies par kvalitāti un to, ka tas nestrādā, pierādīja pasaules čempionāts, lai cik ļoti par to mēs būtu sajūsmā.
– «Regulāri centieni uzrunāt medijus, lai publicē informāciju par dambreti …» Nopietni? Cik esmu runājis par pasākumiem Bauskā, televīzija atbrauc gandrīz vienmēr. Savukārt no publicistikas viedokļa teksti dambrete.lv ir briesmīgi. Nedaudz labāki ir pratalaiks.lv, bet arī nepublicējami. Kad piedāvāju savu palīdzību (10 gadi kā sporta žurnālists un fotogrāfs), man pateica: «Pats muļķis!»
+ «Latvijā pēc ļoti liela pārtraukuma tika noorganizēti trīs pasaules līmeņa notikumi – Pasaules titulmačs, Pasaules kausa posms un pasaules ātrspēles čempionāts.» Milzīgs pluss. Tas bija kaut kas fantastisks.
Par vasaras bērnu nometni – + par cenu, – par organizāciju. Cenu es tāpat atļauties nevarēju, bet man prieks, ka bērniem patika. Tomēr zinu, kādas ir vieglatlētu un futbolistu nometnes un no tā, ko dzirdēju, dambretes nometne neizskatījās nopietni. Iztrūkst plašākas plānošanas.
– Par vasaras komandu turnīru. Kā panākt, ka pat vietējie nevēlas piedalīties – tas ir jāmāk.

Par citām lietām – šis gan ir nesmuki. «… meitām turnīru laikā nākas dzirdēt nesmukus vārdus par tēvu. Sievu regulāri izmanto treneri, lai izteiktu nepatika pret manis pieņemtajiem lēmumiem, jo izrādās, ka ar mani labāk nesasieties. Visādi varot beigties..» No vienas puses tā arī ir – R. Misāns neuzklausa, ko viņam saka jeb pavērš to pilnīgi citādi. Tomēr pat es cenšos plaši publiski nediskutēt – vismaz turnīru laikā. Pieklājīgiem jābūt. Risināt sarunas caur sievu – tas ir stulbi. Caur bērniem – vispār idiotisms.
«Šobrīd man jau pašam paliek neērti, ka turnīros kā skolotājs esmu ļaunais tēls un skaidroju par uzvedības normām ne tikai bērniem, bet arī vecākiem, …» Man likās, ka mēs visi pie tā strādājam, tagad izrādās, ka tikai LDF vadītājs. Ja treneri to nedara, tad es to nesaprotu.

Tagad par tēmu. Nezinu, kas nāks vietā, bet būs jācīnās ar nopietnām sekām. Sākšu aplinkus – bija saruna ar ūdensmotosporta pārstāvi, kura ieguva šogad gada sportista titulu. Viņi sarēķināja, ka sezona ir bijusi ļoti piepildīta iznācis startēt apmēram 30 dienas. Nākamgad vienkārši nebūšot spēka ko tādu atkārtot. Kad pastāstīju, cik daudz dienas gadā spēlē mūsu dambretisti, viņi bija izbrīnīti par tādām pārslodzēm. Starp citu – ja pareizi sapratu, tad Latvijas jaunatnes basketbola līgā šogad augstākajā divīzijā atcēla A grupu, rīkos tikai sava veida kausa izcīņu, nevis čempionātu. Iemesls ir vienkāršs – puiši spēlē A grupā, LBL2 vai LBL3 un vēl skolu mačos. Sezonā vairāk nekā 40 spēles un treneri skaidri saprata, ka par daudz.
Tā būtu pirmā lieta. Otrā lieta – ja nesakārtos treneru jautājumus, tad beigās arī paliks valdošais «Domātprieks», kurš tiešām ir pašlaik labi uztaisīts. Par nākotnes attīstību vēl redzēsim, bet treneri ir pietiekami spēcīgi un, ceru, paši vēl mācīsies un augs. Tomēr, ja tā turpinās, tad visdrīzāk būs Tekvondo federācijas scenārijs, kur paliks viens Rīgas klubs un pārējie kaut ko piespēles. Savukārt lauku talanti parādīsies tikai tie, kurus vecāki vadās pie treneriem. Tas arī viss. Bez atbalsta lauku treneriem attīstības centru skaits tikai samazināsies.
Un jā – atgrieziet varbūt spēlētprieku. Padomājiet ne tikai par dzelžainiem turnīriem, kuros jātrenējas, jātrenējas un jātrenējas, lai varētu spēlēt PČ, bet arī vienkārši uzspēlēt. Pieredze rāda, ka pirmo klašu skolēniem, lai atrastu savu talantu, vajag vismaz 3 – 4 turnīrus, kur viņam puslīdz veicas. Var taču beidzot īstenot atlases turnīrus novados uz Latvijas čempionātu. Savukārt, ja grib spēlēt daudz nopietnāk – taisiet taču reiz Baltijas turnīrus. Mūsu pieredze rāda, ka ar kaimiņiem var ļoti labi sadarboties, vajag tikai gribēt. Lai tad arī jūlija sākumā mums ir septiņu vai pat desmit dienu turnīrs, kur bez maksas var piedalīties pieci labākie no trim valstīm un vēl tie, kas ir gatavi maksāt, lai pierādītu, ka var cīnīties par labām vietām.
Par skolēnu reāliem treniņiem – Rīgā ir brīvās cīņas skola. Domāju, ka pie vēlēšanās ko līdzīgu var izdarīt arī ar dambreti – atliek vienīgi sarunāt izglītības iestādi, kas ir gatava sadarboties. Un kāds noteikti būtu gatavs sadarboties, jo tas nozīmētu skolā un internātā uzņemt gudrus bērnus. Kā iespēja attīstīties lauku talantiem. Ja tikai ir vēlēšanās. Ārzemēs aizvien populārākas kļūst sporta veidu skolas un akadēmijas – atliek tikai darboties.

Un noslēgumā – Misāna kunga atbalstītāji – nemāciet man, kas man jādara ar maniem bērniem. Viņas nekad nav trenētas kā dambretes čempiones. Trenēties un spēlēt brauc pēc savas brīvas gribas un dara to, ko pašas vēlas un kas viņām padodas. Un kādi mums ir panākumi tajās jomās, kas mums padodas, to mēs zinām un mēs neskraidām un nestāstām, kā būtu jātrenē kāds no Latvijas čempioniem. Ja vēl kāds nesaprata šo visu stāstu – trenēšana, spēlētāju attīstības plānošana un sacensību organizēšana nav viens un tas pats un nezinu nevienu, kam tas viss kopā būtu labi padevies. Kas nozīmē vienkāršas lietas – viens nav karotājs un nākamajai vadībai vairāk būtu jāplāno kopēja darbība, nevis jāmāca visiem dzīvot.