Notiek turnīrs. Ir uzvarētāji un varbūt ne tik veiksmīgi spēlētāji. Katrs no turnīra dalībniekiem iegūst punktus. Proti, par uzvaru 2 punkti, par neizšķirtu 1 punkts, par zaudējumu 0 punkti. Bet ko darīt, ja vairākiem dalībniekiem ir vienāds punktu skaits? Kā noteikt, kurš ir ieguvis augstāku vietu? Tāpēc šajā rakstā mēs mēģināsim izklāstīt kādi ir pieejamie koeficienti, kā tos rēķina un kurus vislabāk pielietot pie konkrētas sistēmas.
Šmuljana koeficients
Turnīrs. Spēlētājs Edijs piedalās turnīrā. Šmuljana koeficientu aprēķina saskaitot visus pretinieka punktus, kurus Edijs ir uzvarējis, tad saskaita punktus visiem tiem spēlētājiem, kam Edijs ir zaudējis. Starpība starp šiem skaitļiem arī veido Šmuljana koeficientu.
Bergera koeficients
Bergera koeficientu lieto, lai noteiktu vietu (papildus koeficients) tādās sacensībās, kur pretinieki ir ieguvuši vienādu punktu skaitu, kur par uzvaru dod 2 punktus, par neizšķirtu 1 punktu, bet par zaudējumu 0 punktu. Bergera koeficients ir ļoti izplatīts arī šahā, GO, rendo u.c spēlēs.
Pirmais, kurš tādu sistēmu piedāvāja, lai noteiktu pretinieku vietas bija bijušās Čehoslovākijas (uz doto momentu ir Čehija un Slovākija) šaha meistars Oskar Gelbfuhs 1873. gada augustā.
Sākumā Bergera koeficientu izveidoja, lai aprēķinātu šaha turnīrus, kur katrs pretinieks spēlē ar katru. Vēlāk jau šo sistēmu sāka arī izmantot priekš citu sporta veidu turnīriem, piemēram, GO.
Teorija ir teorija, bet praktikā Bergera koeficientu pirmie izmantoja William Sonneborn un Johann Berger turnīrā Liverpūlē 1882. gadā. Bet sākot ar 1886. gadu vietu noteikšana turnīros pēc koeficienta Bergera notika jau regulāri.
Bergera koeficientu aprēķina saskaitot visu pretinieku punktus, kurus ir uzvarējis spēlētājs Edijs, kā arī pieskaita pusi punktus no pretiniekiem ar kuriem ir uztaisīts neizšķirts. Ideja uz kuru bāzējas koeficients ir: no diviem pretiniekiem, kuriem ir vienāds punktu skaits, augstāku vietu iegūs tas spēlētājs, kurš uzvarēja potenciāli stiprākos pretiniekus. Un tieši tāpēc, ja turnīrā tiek izmantota Bergera sistēma, tad augstāk būs spēlētājs, kam ir augstāks Bergera koeficients. Mēs viennozīmīgi varam teikt, ka koeficients Bergera tika izdomāts priekš turnīriem, kur jāspēlē katram ar katru, bet nu praktika rāda, ka var izmantot arī Šveices sistēmā (kaut gan tradicionāli Šveices sistēmai izmanto Bugolca koeficientu).
Bugolca koeficients
Bugolca koeficientu izmanto, lai noteiktu vietu turnīrā, ja vairāki spēlētāji ir ieguvuši vienādus punktus. Arī šajā sistēmā tiek izmantota ideja, ka par uzvaru 2 punkti, par neizšķirtu 1 punkts, bet par zaudējumu 0 punkti. Savukārt vislielākā atšķirība no Bergera koeficienta ir tāda, ka Bergera koeficientu izmanto, kur katrs spēlē katrs ar katru, bet Bugolca koeficients, kur turnīrs notiek pēc Šveices sistēmas (tas ir, 9 kārtas). Ja turnīrs notiek pēc riņķa sistēmas (katrs ar katru), tad Bugolca koeficient nelieto, jo vienādu punktu gadījumā, pretiniekiem būs vienādi arī koeficienti. Lai noteiktu, kurš spēlētājs ir ieguvis augstāku vietu pēc Bugolca koeficienta šī sistēma tika piedāvāta 1932. gadā un bija nosaukta izgudrotāja vārdā Bruno Buchholz. Bugolca koeficientu nosaka saskaitot visus pretinieka punktus ar ko ir spēlējis spēlētājs, neskatoties uz iznākumu kā spēlētājs ir pret visiem pretiniekiem nospēlējis. Ideja slēpjas tur, ka augstāku koeficientu iegūs tas spēlētājs, kurš ir spēlējis ar vairāk stiprākiem pretiniekiem (respektīvi, tie pretinieki ir ieguvuši vairāk punktus) un attiecīgi arī augstāku vietu.
Papildinājums
Ja diviem spēlētājiem ir vienāds arī Bugolca koeficients, tad kā papildinājumu atņem vājāko pretinieku, kurš ir ieguvis vismazāk punktu. Ja vienādi kārtējo reizi, tad atkārto procedūru.
Noslēgums
Ideāla sistēma kā aprēķināt koeficientu neeksistē. Katrai sistēmai ir savi plusi un savi mīnusi. Un ja Jūs vēlaties, lai šādi koeficienti neliegtu Jums iekļūt kārotajā TOP 3, tad PRĀTA LAIKS rekomendē uzvarēt visas partijas bez izņēmuma. Un tad neviens, pat visgudrākais koeficients nespēs palīdzēt Jūsu pretiniekiem.